Limfoleikoze

Lai izprastu dažādus leikožu tipus, ir nepieciešamas pamatzināšanas par asinsrites un limfātiskajām sistēmām.

 

Kaulu smadzenes
Kaulu smadzenes ir dažu kaulu mīksta iekšējā daļa. Šādi kauli ir galvaskausa kauli, plecu lāpstiņa, ribas, iegurņa kauli un mugurkaula kauli.
Agrīnās asins šūnas sauc par cilmes šūnām. Šīs cilmes šūnas ražo tikai jaunas asinis formējošās šūnas. Tās nevar ražot nekādas citu veidu šūnas. Tas atšķir šīs šūnas no embrionālajām cilmes šūnām, kas rodas augļa attīstības gaitā un kas var veidoties par dažādām citām ķermeņa šūnām.
Cilmes šūnas parasti dalās, lai veidotu jaunas cilmes šūnas. Taču dažas no cilmes šūnām dalīšanās procesā var pārtapt par sarkanajiem asins ķermenīšiem, baltajiem asins ķermenīšiem vai trombocītiem.

Sarkanie asins ķermenīši
Sarkanie asins ķermenīši (eritrocīti) pārnēsā skābekli no plaušām uz citām ķermeņa šūnām. Tie aizvada gan ogļskābo gāzi, gan šūnu aktivitātes atkritumus. Sarkano asins ķermenīšu samazināšanās (mazasinība) izsauc vājumu, seklu elpošanu un nogurumu.

Trombocīti
Trombocīti palīdz aizsargāt organismu no asiņošanas, „aizmūrējot caurumiņus” asinsvados, ko izraisījuši ievainojumi, piemēram, iegriezumi vai sasitumi. Cilvēks, kam ir samazināts trombocītu skaits, var dabūt zilumus vai sākt stipri asiņot pie mazākā ievainojuma.

Baltie asins ķermenīši
Baltie asins ķermenīši palīdz aizsargāt ķermeni no infekcijām. Limfocīti ir viens no balto asins ķermenīšu veidiem. Limfocīti ir galvenās šūnas, kas veido limfoīdos audus, ļoti svarīgu imūnās sistēmas daļu. Limfoīdie audi ir limfmezglos, aizkrūts dziedzerī, liesā, aizdegunes un aukslēju mandelēs, kā arī gremošanas un elpošanas sistēmas orgānos un kaulu smadzenēs.
Ir divu veidu limfocīti:

• B limfocīti pasargā ķermeni no uzbrūkošajiem mikrobiem. Tās ir šūnas, kas visbiežāk pārveidojas par hroniskas limfoleikozes šūnām;
• T limfocīti iznīcina vīrusu inficētās šūnas.

 

Diagnostika:

Kā var diagnosticēt hronisku limfoliekozi?

Hroniskas limfoleikozes pazīmes un simptomi
Vairākumam cilvēku, kam diagnosticē hronisku limfoleikozi, nav nekādu sūdzību. Visbiežāk limfoleikozi atrod, kad ārsts nosūta uz asins analīzēm kādas citas saslimšanas dēļ vai ikgadējā veselības pārbaudē. Arī tad, ja ir kādas slimības pazīmes, tās ir sīkas un nespecifiskas.
Hroniska limfoleikoze var izpausties ar šādiem simptomiem:

• nespēks;
• ātra nogurdināmība;
• svara zudums;
• drudzis;
• nakts svīšana;
• palielināti limfmezgli (var sajust pietūkumu zem ādas);
• sāpes vai „pilnuma” sajūta kuņģī (īpaši pēc ēšanas vai pat nelielām uzkodām), ko izraisa palielināta liesa.

Tomēr šie simptomi ir raksturīgi ne tikai hroniskas limfoleikozes slimniekiem. Šādi var izpausties gan citi audzēji, gan arī daudzas citas saslimšanas, kas nav ļaundabīgas.

Attīstoties hroniskai limfoleikozei, parādās pazīmes un simptomi, kas saistīti ar to, ka leikozes šūnas kaulu smadzenēs aizvieto normālās asinsradošās šūnas, tāpēc organismā pietrūkst sarkano asins šūnu, pareizi funkcionējošu balto asins šūnu un trombocītu.

• Anēmija jeb mazasinība – organisma stāvoklis, kad ir samazināts sarkano asins šūnu jeb eritrocītu skaits. Tas savukārt izraisa nespēku, ātru nogurdināmību un aizdusu.
• Samazināts normālo balto asins šūnu skaits (leikopēnija) paaugstina infekciju risku. Visbiežāk izmantotais termins – neitropēnija, kas īpaši norāda uz zemu neitrofilu (leikocītu apakšgrupa) līmeni. Kaut arī pacientiem ar hronisku limfoleikozi var būt ļoti liels skaits balto asins ķermenīšu, kas saistīts ar palielināto limfocītu skaitu (limfocitoze), leikozes šūnas nepasargā no infekcijām, kā to dara normālas baltās asins šūnas.
• Samazināts skaits trombocītu (trombocitopēnija) var izraisīt ātru zilumu rašanos, asiņošanu, biežu deguna vai smaganu asiņošanu.

Cilvēkiem ar hronisku limfoleikozi ir lielāks risks saslimt ar infekcijas slimībām. Tas notiek tāpēc, ka viņu imūnā sistēma nestrādā tā, kā tai būtu jāstrādā. Hroniska limfoleikoze ir pārsvarā B limfocītu vēzis. B limfocīti veido antivielas, kas pasargā no infekcijām, taču hroniskas limfoleikozes gadījumā šīs antivielas veidojošās šūnas vairs nestrādā tā, kā tām būtu jāstrādā, tās vairs nespēj pietiekami labi cīnīties pret infekcijām. Infekcijas var būt ļoti plašā diapazonā – no biežām saaukstēšanās slimībām un kakla sāpēm līdz pneimonijām un citām nopietnām infekcijām.

Hroniska limfoleikoze var skart imūno sistēmu arī no citas puses. Dažiem hroniskas limfoleikozes slimniekiem imūnās sistēmas šūnas veido antivielas, kas uzbrūk normālajām asins šūnām. To sauc par autoimunitāti. Tā var izraisīt hemolītisku anēmiju (ja antivielas uzbrūk sarkanajām asins šūnām), trombocitopēniju (ja tās uzbrūk šūnām, kas veido trombocītus) vai leikopēniju (ja tiek skartas baltās asins šūnas).

Hroniska limfoleikoze bieži izraisa aknu vai liesas palielināšanos. Ja šie orgāni palielinās, ir iespējams novērot vēdera uzpūšanos. Liesa atrodas vēdera kreisajā pusē, aknas – labajā. Šie orgāni parasti atrodas zem apakšējām ribām, bet, ja tie ir palielināti, ārsts spēj tos iztaustīt.

Hroniska limfoleikoze bieži skar arī limfmezglus. Ja limfmezgli atrodas tuvu zemādā (piemēram, kakla rajonā, cirksnī, padusēs vai virs atslēgas kaula), gan jūs, gan ārsts var konstatēt šo palielināšanos kā zemādas veidojumu. Limfmezgli, kas atrodas vēdera vai krūšu dobumā, arī var būt palielināti, taču tos var atklāt tikai ar attēldiagnostikas metodēm, piemēram, datortomogrāfiju.

Kādas pārbaudes jāveic, lai noteiktu hronisku limfoleikozi?

Ja pazīmes un simptomi norāda uz to, ka jums varētu būt hroniska limfoleikoze, ārstam ir jāveic asins un kaulu smadzeņu analīzes, lai apstiprinātu šo diagnozi. Lai precīzāk noteiktu pareizo ārstēšanas metodi, var tikt veikti arī citi izmeklējumi.

Asins analīzes
Hroniskas limfoleikozes gadījumā asins analīzes tiek ņemtas no rokas vēnas.

Kaulu smadzeņu izmeklēšana
Kaulu smadzeņu paraugu iegūst ar kaulu smadzeņu aspirāciju un biopsiju – tās ir divas pārbaudes, ko parasti veic vienlaikus. Paraugus lielākoties ņem no iegurņa kaula, dažos gadījumos paraugu var ņemt arī no krūšu kaula vai no kāda cita kaula.

Kaulu smadzeņu aspirācijas laikā jūs guļat uz kušetes (uz sāniem vai uz vēdera). Vispirms tiek notīrīta āda virs iegurņa kaula un tā tiek apstrādāta ar lokālās anestēzijas līdzekli, kas var radīt īslaicīgu dzelšanas vai dedzināšanas sajūtu. Tad ar tievu, dobu adatu iedur kaulā un ar šļirces palīdzību atsūc nedaudz kaulu smadzeņu šķidruma (aptuveni vienu tējkaroti). Lai arī tiek lietoti anestēzijas līdzekļi, kaulu smadzeņu atsūkšanas brīdī vairākums pacientu jūt nelielas sāpes.

Kaulu smadzeņu biopsiju parasti veic uzreiz pēc aspirācijas. Ar nedaudz lielāku adatu, ko ar rotējošu kustību iebīda dziļāk kaulā, tiek paņemts neliels kaulu smadzeņu gabaliņš (aptuveni 1 mm diametrā un 1 cm garumā). Arī biopsijas laikā var būt nelielas sāpes. Kad biopsija pabeigta, dūriena vietai tiek uzlikts spiedošs pārsējs, lai novērstu asiņošanu.

Ne vienmēr, lai noteiktu hronisku limfoleikozi, ir nepieciešamas šīs analīzes, taču pēc tam var noteikt, cik tālu slimība ir attīstījusies. Parasti to veic pirms terapijas sākšanas, lai noteiktu, cik daudz hroniskas limfoleikozes šūnu ir kaulu smadzenēs. Iespējams, šīs analīzes jāatkārto ārstēšanas laikā vai pēc terapijas kursa, lai uzzinātu, cik efektīva bijusi ārstēšana.

Limfmezgla izgriešana un biopsija
Šīs procedūras laikā ķirurgs pilnībā izgriež limfmezglu. Ja limfmezgls atrodas tuvu ādas virsmai, tā ir neliela ķirurģiska iejaukšanās, ko veic lokālajā anestēzijā; ja limfmezgls atrodas vēdera vai krūšu dobumā, operāciju veic vispārējā narkozē (pacients tiek iemidzināts).
Šādu biopsiju nolūks ir diagnosticēt limfomas, hroniskas limfoleikozes gadījumā to veic ļoti reti. Šo procedūru veic, ja limfmezgls ir izaudzis ļoti liels un ārsts vēlas uzzināt, vai leikoze nav transformējusies (pārvērtusies) par agresīvāku limfomu.

Lumbālpunkcija
Šo procedūru veic, lai noteiktu, vai leikozes šūnas atrodas cerebrospinālajā likvorā – šķidrumā, kas atrodas ap galvas un muguras smadzenēm. Lai veiktu šo analīzi, ārsts vispirms notīra ādu muguras lejasdaļā, tuvāk mugurkaulam. Nelielu adatu ievada starp diviem mugurkaula skriemeļiem un paņem nedaudz šķidruma analīzei. 
Ne visiem hroniskas limfoleikozes slimniekiem veic šo pārbaudi. To dara tikai tādā gadījumā, ja ārstam radušās aizdomas, ka leikozes šūnas ir izplatījušās arī galvas vai muguras smadzenēs (kas notiek ļoti reti), vai ja ir aizdomas par galvas smadzeņu infekciju.

Laboratorijas testi leikozes noteikšanai un klasificēšanai
Lai diagnosticētu hronisku limfoleikozi vai noteiktu, cik plaši izplatījusies slimība, iespējams, jāveic vairāki izmeklējumi.

Asins šūnu skaits un analīze
Ar šo izmeklējumu nosaka limfocītu skaitu asinīs, tāpat arī to, kā tie izskatās zem mikroskopa. Pacientiem ar hronisku limfoleikozi ir pārāk daudz balto asins šūnu (limfocitoze). Vairāk nekā 10 000 limfocītu kubikmilimetrā asiņu (normā ir jābūt zem 5000) padara diagnozi par diezgan drošu, tomēr tā jāapstiprina ar specializētākiem izmeklējumiem. Slimniekiem reizēm ir samazināts arī sarkano asins ķermenīšu un trombocītu skaits.

Citas asins analīzes
Ar citām analīzēm var noteikt dažādu ķīmisko elementu līmeni asinīs, tomēr ar tām nevar diagnosticēt leikozi. Pacientiem, kam jau ir diagnosticēta hroniska limfoleikoze, šīs analīzes palīdz noteikt aknu un nieru bojājuma pakāpi, kas var rasties leikozes šūnu ietekmē vai ķīmijterapijas rezultātā. Šīs analīzes palīdz noteikt arī to, vai ir nepieciešams ar medikamentiem koriģēt pazeminātu vai paaugstinātu minerālvielu līmeni asinīs.
Imunoglobulīnu (antivielu) līmeni asinīs nosaka, lai uzzinātu, vai pacientam ir pietiekami daudz antivielu, lai pretotos infekcijām, īpaši tad, ja viņš pēdējā laikā bieži slimojis ar infekcijas slimībām. Var noteikt arī asins olbaltumvielu, ko sauc par beta-2-makroglobulīnu. Ja šīs olbaltumvielas līmenis asinīs ir paaugstināts, tas norāda uz to, ka hroniska limfoleikoze ir attīstījusies tālāk.

Parastie mikroskopiskie izmeklējumi
Ikvienu analīzēs ņemto paraugu (asinis, kaulu smadzenes, limfmezglu audi, likvors) zem mikroskopa pēta patologs (ārsts, kas specializējies noteikt diagnozi pēc laboratorijas testiem) un, iespējams, arī pacienta hematologs/onkologs (ārsts, kas specializējies asins slimību/ļaundabīgo slimību ārstēšanā).

Ārsts apskata un novērtē balto asins šūnu izmēru, formu un citas pazīmes, lai varētu tās klasificēt apakštipos.
Svarīga loma ir tam, vai šūna ir nobriedusi (kā normālas asins šūnas, kas var uzveikt infekcijas). Dažas leikozes šūnas ir zaudējušas normālas asins šūnas pazīmes un nav efektīvas cīņā ar infekciju. Visnenobriedušākās šūnas sauc par limfoblastiem (vai vienkārši „blastiem”). Hroniskas limfoleikozes šūnas parasti izskatās nobriedušas.

Liela nozīme kaulu smadzeņu parauga izmeklēšanā ir asins šūnu daudzumam kaulu smadzenēs jeb celularitātei. Normālas kaulu smadzenes sastāv no noteikta skaita asinsrades un tauku šūnu. Kaulu smadzenes, kas satur pārāk daudz asinsrades šūnu, sauc par hipercelulārām. Ja tiek atrastas tikai dažas asinsrades šūnas, kaulu smadzenes sauc par hipocelulārām.

Vēl ārsts izpēta, cik lielā mērā normālās kaulu smadzenes tikušas aizvietotas ar hroniskas limfoleikozes šūnām. Nozīmīgs ir arī veids, kā hroniskas limfoleikozes šūnas izplatās kaulu smadzenēs. Ja šūnas ir nelielās grupās (nodulārais vai intersticiālais veids), tas norāda uz labāku ārstēšanas iznākumu nekā tad, ja šūnas ir izsvaidītas pa visām kaulu smadzenēm (difūzais veids).

Citoķīmija
Citoķīmijas testa laikā šūnas tiek pakļautas ķīmiskai krāsai (krāsvielai), kas reaģē tikai ar viena tipa leikozes šūnām. Šī krāsviela maina šūnas krāsu, ko var redzēt mikroskopā, un tas palīdz ārstam noteikt, kāda tipa šūnas atrodas paraugā.

Plūsmas citometrija
Šis ir ļoti nozīmīgs tests hroniskas limfoleikozes diagnosticēšanai. Ar to nosaka noteiktas substances, kas atrodas uz šūnas virsmas, un palīdz klasificēt šīs šūnas.
Šūnu paraugu apstrādā ar specifiskām antivielām, kas pielīp tikai pie šīm substancēm. Tālāk šūnas tiek novietotas lāzera stara priekšā. Ja pie šūnām ir pieķērušās antivielas, lāzera stara ietekmē tās sāk spīdēt, šo spīdumu tālāk mēra un analizē dators.
Daži ārsti izmanto plūsmas citometru (vai imunocitoķīmiju), lai noteiktu vielas, ko sauc par ZAP-70 un CD38. Šīs vielas, iespējams, ir saistītas ar B limfocītu tipu, kas iesaistīts leikozes attīstībā. Daži pētījumi liecina: ja hroniskas limfoleikozes gadījumā ir tikai atsevišķas šūnas, uz kuru virsmas ir šīs substances, pacientiem ir labākas izredzes uz izārstēšanos. Šie testi ir parādījušies pavisam nesen un nav pieejami visās laboratorijās. Tomēr nav skaidrs, vai šis tests ir precīzs un noderīgs visos gadījumos.

Imunocitoķīmija
Šīs izmeklēšanas laikā – tāpat kā plūsmas citometrijas gadījumā – asins vai kaulu smadzeņu šūnas tiek apstrādātas ar speciālām antivielām. Tomēr tālāk netiek lietots lāzers un dators, bet rezultāti balstās uz to, ka noteikti šūnu tipi maina krāsu. Krāsu maiņu nosaka ar mikroskopu.

Citoģenētika
Normālas cilvēka šūnas aug un funkcionē atbilstīgi informācijai, ko satur katras šūnas hromosomas. Hromosomas galvenā sastāvdaļa ir DNS (dezoksiribonukleīnskābe) – lielmolekulārs organiskais savienojums, kas satur ģenētisko informāciju un veido gēna ķīmisko pamatu katrā šūnā. DNS ir ķīmiska vienība, kas nes mūsu gēnus – instrukcijas par to, kā jādarbojas mūsu šūnām. Katra cilvēka šūna satur 23 hromosomu pārus. Lielākajā daļā hroniskas limfoleikozes gadījumu izmaiņas var atrast vismaz vienā no hromosomām. Visbiežākais izmaiņu veids ir delēcija, proti, hromosomas daļas zudums. Visbiežāk sastopamā delēcija ir 13. hromosomas daļas zudums, bet var tikt ietekmētas arī citas hromosomas (piemēram, 11. un 17.). Dažreiz ir papildu 12. hromosoma (t. s. 12. hromosomas trisomija). Var tikt konstatētas arī citas, retāk sastopamas anomālijas.

Ar citoģenētikas izmeklēšanas metodi zem mikroskopa pēta hromosomas (DNS daļiņas) un nosaka, vai tajās ir kādas izmaiņas. Fluorescence hibridizācijas vietā (FHV) ir citoģenētiskās izmeklēšanas metode ar specifiskām fluorescējošām krāsvielām, kas piestiprinās pie īpašām vietām noteiktās hromosomās. FHV lieto, lai atrastu specifiskas izmaiņas hromosomās. To var noteikt parastajos asins vai kaulu smadzeņu paraugos, un, tā kā šī izmeklēšanas metode ir ļoti precīza, to izmanto daudzos medicīnas centros.

Šī informācija dažreiz palīdz noteikt pacienta prognozes (slimības iznākumu), tomēr rezultāti ir jāaplūko kopā ar citiem faktoriem, piemēram, hroniskas limfoleikozes stadija. 13. hromosomas daļas izdzēšana parasti saistās ar lēni progresējošu saslimšanu un labāku slimības iznākumu, turpretim 11. vai 17. hromosomas defekti parasti norāda uz sliktu iznākumu. 12. hromosomas trisomija nedod nekādu ieskatu par prognozēm.

Attēldiagnostika
Ar attēldiagnostikas metodēm var iegūt ķermeņa iekšpuses attēlus. Tālāk aprakstītas dažas attēldiagnostikas metodes, ko var izmantot hroniskas limfoleikozes pacientiem. Tās nav nepieciešamas, lai diagnosticētu leikozi, bet tās palīdz noteikt slimības izplatību.

Datortomogrāfija
Datortomogrāfija ir rentgendiagnostikas metode, kas izveido detalizētus ķermeņa šķērsgriezuma attēlus. Atšķirībā no parastā rentgenizmeklējuma, datortomogrāfija var detalizēti parādīt mīkstos audus (piemēram, iekšējos orgānus). Ar šo metodi var noteikt, vai ir palielināti limfmezgli vai kādi citi iekšējie orgāni. Hroniskas limfoleikozes gadījumā tas ne vienmēr ir nepieciešams, bet to var veikt, ja ārstam ir aizdomas, ka leikoze progresē kādā noteiktā orgānā, piemēram, liesā.

Atšķirībā no parastā rentgenizmeklējuma, kur tiek iegūts tikai viens attēls, ar datortomogrāfiju iegūst daudzus attēlus, jo skeneris rotē. Šos attēlus dators kombinē detalizētos noteiktas ķermeņa daļas attēlos, ko tālāk var analizēt. 
Bieži vien pēc pirmās attēlu sērijas iegūšanas tiek veikta intravenoza injekcija ar kontrastkrāsvielu vai arī dots šķidrums, kas satur kontrastvielu. Tas palīdz precīzāk noteikt asinsvadu un iekšējo orgānu kontūras. Pēc tam tiek uzņemta otra attēlu sērija.
Intravenozā injekcija ar kontrastkrāsvielu var radīt pietvīkumu vai karstuma sajūtu sejā vai visā ķermenī. Dažreiz var attīstīties alerģija, kas izpaužas kā nātrene vai, retos gadījumos, ar nopietnākām pazīmēm – elpas trūkumu un pazeminātu asinsspiedienu. Noteikti pastāstiet ārstam, ja jums kādreiz bijušas kādas reakcijas uz kontrastvielas lietošanu rentgenizmeklējumu laikā.
Datortomogrāfijas izmeklēšana norit ilgāk nekā parastais rentgenizmeklējums. Izmeklējuma laikā ir nekustīgi jāguļ uz galda: tas tiek iebīdīts skenerī (apļveida aparātā, kas pilnībā aptver galdu) un izbīdīts no tā. Šaurās telpas dēļ jūs, iespējams, jutīsit nelielu diskomfortu.

Magnētiskās rezonanses attēldiagnostika (MRI)
MRI metodē rentgenstaru vietā tiek lietoti radioviļņi un stiprs magnēts. Enerģija no radioviļņiem uzkrājas ķermenī un vēlāk tiek atbrīvota, veidojot noteiktu zīmējumu, kas atkarīgs no ķermeņa audu blīvuma un ko maina dažādas slimības. Dators pārstrādā šos zīmējumus ļoti detalizētos ķermeņa daļu attēlos. Ar MRI metodi var iegūt ne tikai ķermeņa šķērsgriezuma attēlus (tāpat kā ar datortomogrāfijas metodi), bet arī iegūt ķermeņa gareniskos griezumus. Tāpat kā datortomogrāfijas izmeklējumā, var tikt ievadīta arī kontrastviela, tomēr to izmanto daudz retāk. 
MRI metode ir paredzēta ļoti precīzai galvas un muguras smadzeņu apskatei.
MR izmeklējums ir ilgāks nekā datortomogrāfijas izmeklējums – bieži vien aptuveni stundu. Jums liek iegulties šaurā caurulē, kas norobežota no visām pusēm, un tas var radīt sarežģījumus cilvēkiem, kam ir bailes no slēgtām telpām. Mūsdienās ir radīti jauni – „atvērtie” MRI aparāti, kas ļauj izvairīties no šīs problēmas. MRI aparāts rada skaļu, dūcošu troksni, kas var radīt diskomfortu. Tomēr ir pieejamas austiņas, kas šo troksni samazina.

Ultraskaņas izmeklēšana
Ultraskaņas izmeklēšanas metodē izmanto skaņas viļņus un to atbalsis, kas veido iekšējo orgānu vai veidojumu attēlu. Šā izmeklējuma laikā zondi – nelielu, mikrofonam līdzīgu instrumentu – novieto uz ādas. Pirms tam zonde tiek apstrādāta ar lubrikantu. Tā izstaro skaņas viļņus un uztver atbalsi, tiem atsitoties pret iekšējiem orgāniem. Atbalss ar datora palīdzību tiek pārvērsta attēlos, kas parādās uz monitora.
Ultraskaņas izmeklēšanu var izmantot, lai noteiktu vēdera dobuma orgānu palielināšanos.
Šī ir vienkārša metode, kur netiek izmantoti rentgena stari. pacients guļ uz kušetes, un ārsts virza zondi virs tās ķermeņa daļas, kas tiek izmeklēta.

Krūškurvja rentgenogramma
Plānveida krūškurvja rentgenizmeklējums ir jāveic regulāri. Pacientiem ar hronisku limfoleikozi tas nav nepieciešams diagnozes noteikšanai, bet gan tādēļ, lai noteiktu, vai plaušas ir veselas vai arī ir kāda infekcija.

 

Ārstēšana

 

Ķīmijterapija

Ķīmijterapijā tiek lietoti medikamenti, kas iznīcina vēža šūnas vai kontrolē to augšanu. Šos medikamentus var ievadīt vēnā vai vienkārši iedzert. Zāles iekļūst asins straumē un izplatās pa visu ķermeni, tādējādi šo ārstēšanu var izmantot arī tādu vēžu gadījumā kā leikoze, kas izplatās pa visu ķermeni.

Hroniskas limfoleikozes gadījumos var lietot medikamentus no purīna analogu vai alkilātu grupām.
Bieži šos medimanetus lieto kombinācijā.
Ķīmijterapijas medikamentu iedarbība: tie uzbrūk šūnām, kas ātri dalās, tāpēc darbojas tieši uz vēža šūnām. Tomēr arī citas šūnas mūsu organismā ātri dalās, piemēram, tās, kas atrodas kaulu smadzenēs, klāj muti un kuņģa-zarnu traktu, atrodas matu folikulos. Arī šīs šūnas cieš no ķīmijterapijas, un tas izraisa blakusefektus.

Ķīmijterapijas blakusefekti
Blakusefekti, kas rodas no ķīmijterapijas, ir atkarīgi no medikamenta veida un devas, kā arī no tā, cik ilgi jau tiek lietots medikaments. Blakusefekti var izpausties šādi:

• matu izkrišana;
• jēlumi mutē (mutes gļotādas iekaisums);
• apetītes zudums;
• slikta dūša un vemšana;
• zema pretošanās spēja infekcijām (jo asinīs ir maz balto asins ķermenīšu);
• ātri rodas zilumi un asiņošana (jo asinīs ir zems trombocītu līmenis);
• nespēks (jo asinīs ir zems sarkano asins ķermenīšu līmenis).

Šie blakusefekti parasti izpaužas tikai īsu brīdi un pāriet pēc terapijas pārtraukšanas.
Savam ārstējošam ārstam noteikti stāstiet par blakusparādībām, jo bieži vien tās ir iespējams mazināt. Piemēram, ārsts var ieteikt medikamentus, kas samazina vai pat novērš sliktu dūšu un vemšanu.

Dažreiz, lai palielinātu balto asins ķermenīšu skaitu un samazinātu infekciju risku, tiek doti medikamenti, ko sauc par koloniju stimulējošiem faktoriem.
Ja terapijas laikā ir ļoti zems balto asins ķermenīšu skaits, jūs varat mazināt infekcijas risku, rūpīgi izvairoties no saskarsmes ar mikrobiem. Ārsts var jums ieteikt šādus paņēmienus:

• bieži mazgāt rokas;
• izvairīties no svaigu, termiski neapstrādātu augļu un dārzeņu lietošanas, kā arī citas pārtikas, kas varētu saturēt mikrobus;
• izvairīties no svaigiem ziediem un augiem, jo tie var būt netīri;
• pārliecināties, ka satiktie cilvēki pirms tam ir nomazgājuši rokas;
• izvairīties no lieliem pūļiem un cilvēkiem, kas ir slimi (ja tomēr šāda situācija rodas, jālieto ķirurģiskā aizsargmaska).

Antibiotiku lietošanu var sākt pirms infekcijas izpausmēm vai pašā tās sākumā. Visbiežāk ieteiktās zāles ir trimetoprima un sulfametoksazola kombinācija, kas iznīcina baktērijas. Var tikt lietotas arī zāles, kas novērš vīrusu vai sēnīšu infekciju.

Tā kā daudzi ķīmijterapijas blakusefekti rodas no tā, ka ir samazināts balto asins ķermenīšu skaits asinīs, daudziem saistoša šķiet iespēja sekot to līmenim asinīs. Ja jūs tas interesē, nekautrējieties pajautāt savam ārstam vai medmāsai par asins ķermenīšu līmeni asinīs vai par kādu citu analīžu rezultātiem, kā arī noskaidrojiet, ko šie rezultāti nozīmē.

Ja ir zems trombocītu līmenis, jums var veikt trombocītu pārliešanu ar nolūku izvairīties no asiņošanas. Līdzīgi ir arī ar ātru nogurdināmību un aizdusu, kas rodas tāpēc, ka ir samazināts sarkano asins ķermenīšu skaits: to var novērst ar medikamentiem vai eritrocītu pārliešanu.

Monoklonālās antivielas

Monoklonālās antivielas ir imūnās sistēmas proteīnu (antivielu) līdzinieki, ko radījuši cilvēki. To uzdevums – piesaistīties noteiktam mērķim (šajā gadījumā pie vielām, kas atrodas uz vēža šūnas virsmas). Tas palīdz pacienta imūnsistēmai atpazīt un iznīcināt vēža šūnas.

Staru terapija

Staru terapija ir ārstēšana ar augstas intensitātes stariem vai to daļām, kas iznīcina vēža šūnas.

Staru terapija nav galvenā terapijas metode hroniskas limfoleikozes gadījumā, taču noteiktās situācijās to var izmantot.
Ja pacienta iekšējie orgāni ir palielinājušies (piemēram, liesa), tie var nospiest citus iekšējos orgānus. Palielināta liesa var nospiest kuņģi un izraisīt apetītes zudumu. Ja šie simptomi nemazinās ķīmijterapijas laikā, tad laba izvēle ir staru terapija, kas liek liesai sarukt.

Staru terapiju iesaka arī sāpju mazināšanai kaulos, kurus bojā leikozes šūnas, kas aug kaulu smadzenēs.

Dažkārt staru terapiju zemās devās izmanto visam ķermenim īsi pirms cilmes šūnu transplantācijas (skat. sadaļu „Kaulu smadzeņu vai perifēro asins cilmes šūnu transplantācija”).

Staru terapijas galvenie īslaicīgie blakusefekti ir atkarīgi no tā, kurai ķermeņa daļai radiācija tikusi izmantota. Terapijai pakļautās zonas rajonā uz ādas var parādīties saules apdegumam līdzīgas izmaiņas. Pēc staru terapijas, kurai ticis pakļauts viss ķermenis, var parādīties nespēks un paaugstināties infekcijas risks.

Ķirurģiska ārstēšana

Ķirurģijai ir ļoti ierobežota loma hroniskas limfoleikozes ārstēšanā. Tā kā hroniskas limfoleikozes šūnas izplatās pa visām kaulu smadzenēm un arī daudzos iekšējos orgānos, ar ķirurģisku iejaukšanos to nevar izārstēt. Atsevišķos gadījumos ķirurģiska iejaukšanās var izrādīties nozīmīga diagnozes noteikšanā, ko tomēr biežāk veic ar asins parauga izmeklēšanu. Neliela ķirurģiska iejaukšanās nepieciešama, lai izņemtu limfmezglu, pēc kura nosaka vēža tipu un stadiju.

Liesas izņemšana
Splenektomiju (liesas izņemšanu) veic ļoti reti, un nevar gaidīt, ka tādējādi tiks izārstēta hroniska limfoleikoze. Hroniskas limfoleikozes izplatīšanās liesā var izraisīt tās palielināšanos. Palielināta liesa spiež uz apkārtējiem orgāniem un rada dažādas sūdzības. Ja ķīmijterapijas vai staru terapijas rezultātā liesa nesarūk, ārsts var ieteikt splenektomiju.

Splenektomija var arī nedaudz palielināt asins šūnu līmeni un mazināt nepieciešamību pēc asins šūnu pārliešanas. Viena no liesas funkcijām ir aizvākt no asins plūsmas novecojušās asins šūnas. Ja leikoze vai kāda cita saslimšana izraisa liesas palielināšanos, tā var daudz aktīvāk iznīcināt asins šūnas, tādējādi samazinot sarkano asins ķermenīšu un trombocītu līmeni asinīs. Ar liesas izņemšanu tas tiek novērsts.
Daudzi cilvēki var sekmīgi dzīvot bez liesas. Pēc splenektomijas palielinās risks saslimt ar dažām bakteriālām infekcijām, pret kurām ārsts iesaka vakcinēties.

Kaulu smadzeņu vai perifēro asins cilmes šūnu transplantācija
Parasti nepieciešamie ķīmijterapijas medikamenti var izraisīt nopietnu blakusefektu – ātru šūnu sadalīšanos, arī kaulu smadzeņu sadalīšanos. Pat ja lielāka medikamenta deva varētu būt efektīva, to neiesaka, jo tā var izraisīt nopietnus kaulu smadzeņu bojājumus, kas savukārt izraisa ievērojamu asins šūnu samazināšanos un var novest pie nāvējoša dzīvībai svarīgo orgānu bojājuma.

Cilmes šūnu transplantācija ļauj ārstam izmantot lielākas ķīmijterapijas un reizēm arī staru terapijas devas. Pēc terapijas pacientam transplantē asinsradošās cilmes šūnas, kas palīdz kaulu smadzenēm atjaunot darbību.

Transplantēšanai paredzētās asinsradošās cilmes šūnas iegūst no asinīm (perifēro asins cilmes šūnu transplantācija) vai no kaulu smadzenēm (kaulu smadzeņu transplantācija). Agrāk lielākoties izmantoja kaulu smadzeņu transplantāciju, tagad arvien biežāk to aizstāj ar perifēro asins cilmes šūnu transplantāciju.

Vēl nav pilnīgi skaidrs, cik efektīva ir cilmes šūnu transplantācija pacientiem ar hronisku limfoleikozi. Pašlaik šo metodi tikai klīniski pēta, lai novērtētu tās lietderību.

Transplantātu veidi
Ir divi galvenie cilmes šūnu transplantācijas veidi: allogēnais un autologais. Tie atšķiras ar asinsradošo cilmes šūnu ieguves veidu.

Allogēnajai cilmes šūnu transplantācijai cilmes šūnas tiek iegūtas no kāda cita – parasti donora, kura šūnu veids ir gandrīz identisks pacienta šūnām. Šūnu veidu nosaka pēc noteiktām vielām, kas atrodas uz šūnu virsmas. Šīs vielas var izraisīt imūnās sistēmas atbildes reakciju, kas vērsta pret šūnām. Tādējādi, jo “līdzīgākas” ir donora (devēja) un recipienta (saņēmēja) šūnas, jo lielākas izredzes, ka transplantētās šūnas tiks “pieņemtas” un sāks veidot jaunas asins šūnas.
Par donoru var būt brālis vai māsa, retāk – donors, kas nav radinieks, bet kura šūnas ir līdzīgas recipienta šūnām. Cilmes šūnas donori-neradinieki nodod brīvprātīgi, šūnu paraugi tiek uzglabāti centrālajā reģistrā, tās tiek salīdzinātas ar pacienta audiem. Reizēm tiek lietotas arī cilmes šūnas, kas iegūtas no nabassaites. Šīs šūnas iegūst, savācot asinis no nabassaites un placentas uzreiz pēc bērna piedzimšanas un nabassaites pārgriešanas.

Šo transplantācijas veidu hroniskas limfoleikozes slimniekiem ir sākuši pētīt pavisam nesen, tāpēc vēl nav pilnīgi skaidrs, vai tas ir pietiekami iedarbīgs. Tā kā šis transplantācijas veids var izraisīt nopietnas vai pat dzīvībai bīstamas komplikācijas un blakusefektus, nebūtu vēlams to izvēlēties gados vecākiem cilvēkiem vai cilvēkiem, kam ir kādas citas veselības problēmas.

Autologajā cilmes šūnu transplantācijā tiek izmantotas paša pacienta cilmes šūnas, kas tiek iegūtas no viņa kaulu smadzenēm vai perifērajām asinīm. Kamēr pacients tiek ārstēts ar lielām devām ķīmijterapijas vai staru terapijas, šūnas tiek uzglabātas. Lai paraugu atbrīvotu no visām leikozes šūnām, tiek veikti pasākumi, ko sauc par “izpūšanu”. Pēc ārstēšanas cilmes šūnas tiek ievadītas atpakaļ pacienta asinsrites sistēmā.

Autologo transplantēšanu pacienti panes labāk nekā allogēno, jo saņem atpakaļ paša šūnas. Šādu transplantāciju var izvēlēties visiem citādi veseliem cilvēkiem, tomēr tā nebūtu piemērota ļoti veciem pacientiem.

Pētījumi autologo cilmes šūnu transplantācijas jomā hroniskas limfoleikozes pacientiem ir sākti pavisam nesen, tāpēc nav īsti skaidrs, vai tā kopā ar parasto terapiju spēj uzlabot dzīvildzi.

Transplantācijas procedūra
Asins radošās cilmes šūnas tiek iegūtas no kaulu smadzenēm vai perifērajām asinīm, savāktas, sasaldētas un uzglabātas. Pacients saņem lielas devas ķīmijterapiju, dažreiz arī staru terapiju visam ķermenim. (Staru terapijas laikā tiek lietoti speciāli aizsargi, kas pasargā plaušas, sirdi un nieres no iespējamiem bojājumiem, kas var rasties staru ietekmē.)

Ķīmijterapijas un staru terapijas mērķis ir nonāvēt visas vēža šūnas organismā. Tomēr tiek nogalinātas arī normālās kaulu smadzeņu un imūnās sistēmas šūnas. Apstarošana palīdz novērst arī iespējamo transplantāta atgrūšanu. Pēc šīs terapijas sasaldētās cilmes šūnas tiek atsaldētas un ievadītas organismā kā asins pārliešana. Dažu nākamo dienu laikā cilmes šūnas nonāk kaulu smadzenēs, kur sāk augt un veidot jaunas asins šūnas.
Veicot allogēno asins cilmes šūnu transplantāciju, pacientam paralēli tiek dotas tādas zāles kā prednizolons un metotreksāts (vai ciklosporīns), lai ierobežotu imūno sistēmu un neļautu tai atgrūst transplantātu. Vairākas nedēļas pēc kārtas pacientam veic asins analīzes un nepieciešamības gadījumā tiek ieteikta papildu terapija, piemēram, antibiotikas, sarkano asins ķermenīšu pārliešana, trombocītu pārliešana vai citi pasākumi, kā arī tiek dotas papildu barības vielas.
Pāris nedēļu laikā pēc transplantācijas cilmes šūnas sāk ražot baltās asins šūnas. Tam seko trombocītu pieaugums, un dažas nedēļas vēlāk sāk veidoties sarkanie asins ķermenīši.

Parasti pacients paliek izolēts no citiem (lai pasargātos no mikrobu infekcijas), kamēr viņa balto asins ķermenīšu skaits sasniedz aptuveni 500. Pacientu var izrakstīt no stacionāra, kad balto asins ķermenīšu skaits ir sasniedzis 1000. Tā kā pietiekams trombocītu līmenis asinīs tiek sasniegts ilgākā laikā, trombocītu transfūziju pacients var saņemt arī ambulatori.

Pacients turpina regulāri apmeklēt ārstu ambulatori aptuveni sešus mēnešus, pēc tam var atgriezties pie sava ārstējošā ārsta. Vēlāk konsultācijas kaulu smadzeņu transplantācijas nodaļā notiek reizi gadā vai gadījumā, ja pacientam ir tādi simptomi, kas radījuši šaubas viņa ārstējošajam ārstam.

Transplantācijas blakusefekti
Cilmes šūnu transplantācijas blakusefektus var iedalīt agrīnos un vēlīnos.
Agrīnie blakusefekti lielākoties ir tādi paši kā pie lielu devu ķīmijterapijas (skat. sadaļu “Ķīmijterapija”), kas izraisa kaulu smadzeņu bojājumu un strauju citu organisma šūnu bojāeju. Tie var būt: zems asins šūnu līmenis (ar paaugstinātu infekciju un asiņošanas risku), slikta dūša, vemšana, apetītes zudums, jēlumi mutē un matu izkrišana.

Viens no biežākajiem un nopietnākajiem agrīnajiem blakusefektiem ir paaugstināts infekciju risks, ko var izraisīt mikrobi, vīrusi vai sēnītes. Bieži vien ar nolūku novērst infekcijas rašanos tiek dotas antibiotikas. Pie citiem blakusefektiem, tādiem kā pazemināts eritrocītu vai trombocītu skaits asinīs, var būt nepieciešama asins vai asins produktu pārliešana.

Dažas blakusparādības var izpausties pēc ilgāka laika – vairākus mēnešus un pat gadus pēc transplantācijas. Tie ir:

• reakcija “transplantāts pret saimnieku”, kas var izpausties, ja izmantots allogēnais (donora) transplantāts. Tā veidojas, ja donora imūnās sistēmas šūnas uzbrūk pacienta šūnām, kas atrodas ādā, aknās un kuņģa-zarnu traktā. Var būt šādi simptomi: nespēks, ātra nogurdināmība, sausums mutē, drudzis, slikta dūša, caureja, dzeltena ādas un acu nokrāsa (dzelte) un muskuļu sāpes. Atsevišķos gadījumos šī reakcija var būt nāvējoša. Pēc tā, cik ātri pēc transplantācijas attīstās šī reakcija, to iedala akūtā vai hroniskā. Šīs reakcijas ārstēšanā izmanto medikamentus, kas novājina imūno sistēmu;
• plaušu bojājums, ko izraisījusi staru terapija, izpaužas ar elpas trūkumu;
• sievietēm var būt olnīcu bojājums, kas izpaužas ar neauglību un menstruālā cikla traucējumiem;
• vairogdziedzera bojājums, kas rada metabolisma problēmas;
• katarakta (acs lēcas bojājums, kas pasliktina redzi);
• kaulu bojājums, ko sauc par aseptisko nekrozi (kaulaudi iet bojā, jo ir nepietiekama asinsrite); ja bojājums ir smags, pacientam var būt nepieciešama kaula vai locītavas endoprotezēšana.

Ne-mieloablatīva transplantācija (mini-transplantācija)
Vairākums pacientu, kas vecāki par 55 gadiem, nevar izturēt parasto allogēno transplantāciju, kuras laikā saņem lielas devas ķīmijterapiju. Viņiem ir iespējams veikt ne-mieloablatīvo transplantāciju (ko sauc arī par mini-transplantāciju jeb samazinātas intensitātes transplantāciju), kuras laikā viņi saņem mazākas ķīmijterapijas un staru terapijas devas un viņu kaulu smadzeņu šūnas netiek pilnībā iznīcinātas. Pēc tam viņi saņem allogēnās (donora) cilmes šūnas. Šīs šūnas ķermenī izveido jaunu imūno sistēmu, kas uztver leikozes šūnas kā “svešas” un uzbrūk tām (reakcija “transplantāts pret leikozi”).

Ārsti ir izpētījuši, ka ar nelielas devas noteiktu ķīmijterapijas preparātu un nelielu vispārēju ķermeņa apstarošanu allogēnais transplantāts darbojas labi un ir mazāk toksisko efektu. Līdz ar to pacientam var veikt ne-mieloablatīvo transplantāciju ambulatori. Nopietnākā iespējamā komplikācija ir reakcija “transplantāts pret saimnieku”.

Šo procedūru tomēr uzskata par eksperimentālu, un vēl tikai notiek pētījumi par to, cik iedarbīga tā ir hroniskas limfoleikozes pacientiem.